Noticis radošais plenērs „Ciemgaļu mežābeles performance”

Foto: Sandris Kuzmickis

28. maijā Turlavā norisinājās pasākums „Ciemgaļu mežābeles performance”, kurā dalībnieki dižās Ciemgaļu mežābeles pakājē dalījās savā viedoklī par sabiedrības atbildību pret dabas bagātībām.

Pasākuma mērķis bija pulcināt domubiedrus, radošus ļaudis un mežābeles labvēļus, lai popularizētu vienu no brīnumainākajiem kokiem Latvijā – Ciemgaļu mežābeli, radot, piemēram, dzeju, dziesmas, gobelēnus, gleznas. Ciemgaļu mežābele bija ietērpta Annas Dinteres darinātās villainēs, lielā saktā, savukārt zarus rotāja īpaši adītie Ciemgaļu mežābeles dūraiņi, kurus dāvanā saņēma pasākuma organizatore Sandra Brantevica.

Pasākuma iniciatore un organizatore Sandra Brantevica ābeli popularizējusi kopš tās atklāšanas brīža Turlavas ciemiņiem. Pateicoties Sandras iniciatīvas un Kuldīgas novada Domes atbalstam, pagājušajā vasarā mežābeli sakopa arboristi.

Pasākumā tika piešķirts tituls „Ciemgaļu mežābeles draugs”, ko šogad saņēma zemes īpašniece, kurā aug ābele, - Olga Junkere par teritorijas kopšanu un viesmīlību, jo ābele ir pieejama apskatei jebkurā diennakts stundā. Titulu saņēma arī „Geocaching” entuziasts Sandris Kuzmickis par mežābeles popularizēšanu. Sandra izveidotā „slēpņa” dēļ divu gadu laikā mežābeli apmeklējuši vairāk nekā 70 interesentu.

Pasākuma viesi bija Andris Maisiņš no Dabas aizsardzības pārvaldes, vides speciāliste Dace Jansone no Kuldīgas novada Domes un Turlavas pagasta pārvaldes vadītājs Mārcis Brantevics. Pasākuma pozitīvo noskaņu radīja folkloras kopa „Nārbuļi”Alīdas Štromanes vadībā un dzejnieku apvienības „Patskanis”pārstāves Alise Krone Lauriņa, Santa Sakalovska Pinkule, Astrīda Puķe un Laimdota Vištate Leimante. Alise un Laimdota veltīja īpaši mežābelei radītu dzeju. Īpašus piemiņas suvenīrus sagatavoja keramiķe Inta Mednieca. Viņas veidotos spēka kausus ar mežābeles atveidu viesi saņēma dāvanā.

Par Ciemgaļu mežābeli informācija atrodama Gunta Eniņa grāmatā „100 dižākie un svētākie”. Mežābeles atlūzušais žuburs (stara) joprojām zaļo un zied. Nolūzušā zara mizas josla palikusi kā savdabīga nabassaite ar veco ābeli. Šī apstākļa dēļ, pēc Gunta Eniņa domām, senā Ciemgaļu mežābele uzskaitāma arī brīnumkoku sarakstā. Ābeles vecums pārsniedz 300 gadus, un, spītējot vētru postījumiem, mežābele turpina augt – tās nolūzušais zars, pretēji vispārpieņemtajai lietu kārtībai, ir iesakņojies. Ciemgaļu mežābeli 1986. gadā atklāja sikspārņu pētniece Ināra Buša. 1986. gada 18. novembrī Gunta Eniņa vadībā uzmērīja mežābeli, noteica koordinātes un tā tika atzīta par dižāko Baltijā un Baltkrievijā. Šo titulu nesen ābele ir zaudējusi, piekāpjoties igauņu māsai Vīlandē. Šobrīd Ciemgaļu mežābele ir Latvijā ceturtā resnākā (3,51 m).

Plenērs „Ciemgaļu mežābeles performance” izskanēja ar domu par tikšanos nākamgad maijā, kad gan organizatoru, gan dalībnieku gūtās emocijas un iespaidi pārvērtīsies jaunās idejās.

< SKATĪT AKTUALITĀTES

Pievienot komentāru
  • Šim rakstam komentāru nav